Kad apprecējos un aizgāju no bērnības mājām, paņēmu līdzi vecāku dzīvokļa atslēgas. Līdz kāzām tās vienmēr bija manā somā, un es biju pārliecināta – vecāku mājas man vienmēr būs atvērtas. Precētas sievietes statuss taču nemaina faktu, ka man ir mamma, tētis un vieta, kur esmu uzaugusi.
Dzīvojot netālu, es joprojām bieži iegriezos pie vecākiem – mēdzu atnākt arī tad, kad neviena nebija mājās, un paņemt ko gardu no ledusskapja. Manās acīs vecāku māja bija kā nemainīga dzīves konstante, vieta, kas man būs vienmēr.
Mana ilūzija ilga neilgi. Vecāki sāka aizdomīgi reaģēt uz manām vizītēm, bet vēlāk pat teica, ka man iepriekš jāpabrīdina, ja grasos ieiet ciemos. Tas bija ļoti nepatīkami.
Es viņu dzīvokli uztvēru kā savas mājas – tur pagāja mana bērnība, glabājas manas rotaļlietas un fotogrāfijas. Vecāku rīcību tā arī neesmu sapratusi.
Pavisam nesen pēc nepatīkamām sarunām ar vīru ļoti gribējās aiziet mājās – apgulties savā gultā un mazliet atgūties. Taču ne mamma, ne tētis telefonu nepacēla, un man nācās palikt savās mājās. Vēlāk uzzināju, ka vecāki bija nomainījuši visas slēdzenes, un, protams, par atslēgu komplektu man neviens nebija padomājis.
Sajūta tāda, it kā mani būtu izlikuši no mājām. Es uzskatu, ka vecākiem nav vajadzīgas atslēgas pieaugušo bērnu mājokļiem – viņiem par vizītēm būtu jāpabrīdina.
Toties vecāku mājai tev jāpaliek atvērtai vienmēr, lai cik tev būtu gadu un vai tev jau ir sava ģimene. Es gribu nākt jebkurā laikā, nejusties neērti, ielūkoties ledusskapī – reizēm paņemt, reizēm ielikt ko savu. Mans vīrs domā citādi – atslēgas no mūsu dzīvokļa ir gan viņa mammai, gan māsai.
Ģimenes māja daudziem šķiet mūžīgs patvērums, vieta, kur vienmēr vari atgriezties. Taču realitātē robežas starp vecāku un pieaugušo bērnu dzīvi ne vienmēr ir tik vienkāršas – kādam šķiet, ka atslēgas nozīmē brīvību un drošību, citam – iejaukšanos privātumā.
Morāle ir vienkārša: cieņa un savstarpēja sapratne ir svarīgākas par jebkuru slēdzeni.
👉 Ko jūs domājat – vai pieaugušajiem bērniem vajadzētu paturēt vecāku mājas atslēgas, vai tomēr robežām jābūt stingrākām?
